Biosfēras rezervātu koncepcija radīta ar nolūku tikt galā ar lielāko 21. gadsimta izaicinājumu, ar kuru nācies saskarties cilvēcei kopš tās pastāvēšanas. Proti, kā mēs varam saglabāt augu, dzīvnieku un mikroorganismu daudzveidību, kuri veido Zemes biosfēru un uztur dabisko ekosistēmu "veselību" un tai pašā laikā apmierināt augošās vajadzības pēc resursiem, kas saistītas ar cilvēku skaita nemitīgo pieaugumu? Kā mēs varam savienot bioloģisko resursu aizsardzību un to ilgtspējīgu izmantošanu.

Patreizējās pasaules iedzīvotāju skaita pieauguma tempu un sadalījuma pa reģioniem tendences, palielina pieprasījumu pēc enerģijas un dabas resursiem, ekonomikas globalizācijas, ietekmē darba tirgu lauku apvidos, erodē kultūras atšķirības, rada grūtības adekvātas informācijas iegūšanai, noved pie nevienmērīgas tehnoloģisko jauninājumu izplatīšanās.

Šīs tendences neskar katru valsti izolēti no citām. 1968. Gadā UNESCO konference "Par biosfēras saglabāšanu un racionālu izmantošanu" bija pirmā starpvaldību tikšanās, kurā izskatīja šos jautājumus. Rezultātā tika izveidota UNESCO programma "Man and the Biosphere" (MAB - Cilvēks un biosfēra) . Biosfēras rezervātu koncepcija bija atslēgas komponente programmas mērķu īstenošanai, lai panāktu līdzsvaru acīmredzami savstarpēji konfliktējošu elementu starpā: bioloģiskās daudzveidības aizsardzība, ekonomiskās un sociālās attīstības sekmēšana un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana. Biosfēras rezervāti bija iecerēti kā vietas, kurās tiks realizēts nākotnes dzīves veida modelis, sasniedzot līdzsvaru dabas daudzveidības aizsardzībā, ekonomiskās attīstības veicināšanā un kultūras vērtību saglabāšanā, kā vietas, kur šie mērķi būtu jātestē, jāuzlabo, jādemonstrē un jāievieš praksē. Jēdziens "biosfēras rezervāts" tika ieviests 1974. gadā, lai apzīmētu šīs speciālās eksperimentālās teritorijas MAB programmas īstenošanai.

1992. gadā Rio Dežaneiro, Brazīlijā, ANO konferencē “Vide un attīstība” šim jēdzienam tika pievērsta pasaules līderu uzmanība. Pieņemtā programma AGENDA 21, apstiprinātās konvencijas ”Par bioloģisko daudzveidību” un ”Par klimata izmaiņām” iezīmēja virzienu, ko patreiz dēvē par ilgtspējīgo attīstību. Tas sevī ietver rūpes par vidi, dzīvesveidu izejot no zemes interesēm – tās resursu saprātīgu lietošanu – lielāku sociālo taisnīgumu, ieskaitot lauku apvidu intereses. Pasaules sabiedrībai nepieciešami reāli piemēri, kur apvienojas Rio konferences idejas. Tie ir pieņemami tikai tad, ja atspoguļo sabiedrības sociālās, kultūras, garīgās, ekonomiskās un dabas vērtības un balstās uz zinātnisku analīzi.

Ikvienai šādai aizsargājamai teritorijai jāpilda trīs savstarpēji saistītas un viena otru papildinošas funkcijas:

• vides aizsardzības funkcija – sekmēt ainavu, ekosistēmu, sugu un ģenētiskās daudzveidības aizsardzību;

• attīstības funkcija – veicināt ekonomisko un sociālo attīstību, kas ir sociāli, kulturāli un ekoloģiski ilgtspējīga;

• pētnieciskā funkcija – atbalstīt pētījumu, monitoringa, vides izglītības programmu un informācijas apmaiņu vietējā, nacionālā un globālā līmenī.

Katrs biosfēras rezervāts pakļaujas tās valsts jurisdikcijai, kurā tas atrodas. Dažas valstis pieņem speciālus likumus, lai izveidotu biosfēras rezervātus. Taču daudzos gadījumos jau pastāvošas aizsargājamās teritorijas tiek pasludinātas par biosfēras rezervātiem. Strukturāli tajos ir dabas liegumu zonas (core areas), ainavu aizsardzības zonas (buffer zones) un neitrālās teritorijas (transition areas). Daudzos biosfēras rezervātos ir teritorijas, kuras vienlaicīgi pakļaujas arī citām starptautiski atzītām dabas aizsardzības formām (nacionālie parki, dabas rezervāti, pasaules mantojuma vietas, Ramsāres mitrāji u.c.).

Tātad biosfēras rezervāti radīti, lai:

• aizsargātu bioloģisko daudzveidību;

• uzturētu ekosistēmas līdzsvarā;

• izzinātu dabas sistēmas un to pārmaiņu mehānismus;

• izzinātu tradicionālos zemes izmantošanas paņēmienus un veidus;

• dalītos pieredzē par to, kā apsaimniekot dabas resursus ilgtspējīgā veidā;

• sadarboties ar dabas resursiem saistītu problēmu risināšanā.

lai aizsargātu bioloģisko daudzveidību.
Antropogēnā slodze uz zemes un ūdens resursiem radikāli samazina gēnu, augu un dzīvnieku sugu daudzveidību uz planētas. Līdz ar to tiek ietekmēta arī cilvēku labklājība, jo bioloģiskā daudzveidība ir potenciāls pārtikai, šķiedrām, medikamentiem un ražošanas izejvielām. Tā ir arī neaizstājama bāze pētījumiem, izglītībai un rekreācijai. Dabas liegumu un ainavu aizsardzības zonas (core areas and buffer zones) biosfēras rezervātos ir kā saudzējamo bioloģiskās daudzveidības paraugu glabātavas. Tās pārstāv visus svarīgākos pasaules bioģeogrāfiskos reģionus un kalpo kā etaloni un pētījumu vietas mūsu zināšanu paplašināšanai par šiem jautājumiem.

lai uzturētu ekosistēmas līdzsvarā.
Biosfēras rezervāti parasti aptver lielas sauszemes teritorijas vai ūdens akvatorijas. Tie sekmē tādu dzīvības norises uzturošu sistēmu pastāvēšanu, kuras uztur augsnes auglību, regulē teritoriju hidroloģiskos režīmus, absorbē ūdens un gaisa piesārņojumu.

lai izzinātu dabas sistēmas un to pārmaiņu mehānismus.
Pētījumus iespējams veikt cilvēka darbības relatīvi mazpārveidotās dabas liegumu (core areas) teritorijās un salīdzināt ar stāvokli cilvēka ietekmei pakļautajās ainavu aizsardzības un neitrālajās zonās (buffer and transition areas). Ilglaicīgi pētījumi ļauj prognozēt šādu sistēmu pārmaiņu tendences. Izveidojot šādas monitoringa vietas, harmonizējot pētījumu un mērīšanas metodes, var salīdzināt vietējos un citur pasaulē iegūtos rezultātus. Tas savukārt ļauj labāk izprast globālās izmaiņas vidē.

lai izzinātu tradicionālos zemes izmantošanas paņēmienus un veidus.
Cilvēki dažādās pasaules vietās ilgstošā laika periodā izgudrojoši vienkāršus un nenoplicinošus zemes lietošanas paņēmienus. Tie var būt noderīgi mūsdienīgās ražošanas sistēmām. Biosfēras rezervāti ir teritorijas, kurās cilvēki var saglabāt šīs tradīcijas un tai pašā laikā uzlabot savu labklājību, lietojot kultūrai un videi atbilstošas tehnoloģijas. Bez tam šādas tradicionālas lauksaimniecības sistēmas var uzturēt senas mājdzīvnieku un graudaugu šķirnes, kuras var kļūt par nenovērtējamu gēnu datu banku mūsdienu lauksaimniecībā.

lai dalītos pieredzē par to, kā apsaimniekot dabas resursus ilgtspējīgā veidā.
Pētījumu veikšana, lai noskaidrotu cilvēku labklājību sekmējošus zemes resursu lietošanas veidus bez pašu resursu noplicināšanas un izsmelšanas, ir biosfēras rezervātu galvenais uzdevums. Apgūtās gudrības pēc tam var izplatīt neitrālajās zonās un tām pieguļošajās teritorijās. Ieguvēji no šīs pieredzes ir visi: valdību pārstāvji, nacionālie un ārzemju zinātnieki, pašvaldību vadītāji, iedzīvotāji. Tādējādi tiek sekmēta zināšanu un informācijas aprite vietējā, nacionālajā un starptautiskajā līmenī.

lai sadarbotos ar dabas resursiem saistītu problēmu risināšanā.
Galvenā problēma vides un attīstības līdzsvarošanai ir institūciju sektoriālā struktūra. Biosfēras rezervāti ir vietas, kur interešu konfliktus var apspriest visas iesaistītās puses: vietējie varas pārstāvji, vietējie zemes īpašnieki, dabas aizsardzības organizācijas, zinātnieki, zemnieki, parlamentu deputāti u.c. Visiem ir iespēja sadarboties, lai noskaidrotu labāko vai pieņemamāko koordinēšanas mehānismu biosfēras rezervātu teritoriju apsaimniekošanai. Reizē tā ir arī iespēja veidot risinājuma modeļus citām teritorijām.